cīņa

iespējams tīri pat simboliski ir tas, ka mans pirmais vārds mūžā ko saliku kopā lasot bija "CĪŅA". Mana vecmāmiņa, kuru par vecmāmiņu nekad neesmu saukusi, jo viņa ir mammuks, man mācīja lasīt un pirmais mans pārbaudījums bija avīzes nosaukums. Četru burtu kombinācija man likās pilnīga neiespējamā misija. sanāca ŅACĪ, ĪCŅA un vēl visas iespējamās versijas (lai gan diži daudz jau tās nemaz nebija iespējamas). 

Tā arī visai dzīvei cauri šis vārds man ir vijies... 

Laikam esmu tipisks latvietis. Mēs varam saņemties un cīnīties pret kaut ko, ko ir viegli ielikt "sliktajā kategorijā". Tajā, ko vairums sabiedrības nosoda vai kas nešķiet pieņemams. Tad mums parādās neatklātas spēka un enerģijas rezerves un mēs parādam gluži apbrīnojamu spēju IZCĪNĪT. 

Taču tad, kad jācīnās par kaut ko, kas nav viennozīmīgi ievietojams negatīvo lietu lādītē, kaut kas, kam ir vairākas šķautnes un visas dažubrīd šķiet pareizas, mēs ne tikai vairs necīnāmies, bet nolaižam rokas. 

Viss ir pavisam vienkārši, kad ļaunums saskatāms - tad pamostas glābēji un glābējas, patrioti un Robini Hudi. Taču, kad CĪŅA nav viennozīmīga un tai nav kategorija UZVARĒTĀJS vai ZAUDĒTĀJS tu kļūsti par vidējo pelēko masas sastāvdaļu ar bezmugurkaulnieka pazīmēm, sakravā somas un aizbrauc, pie sevis nosmejot par pēdējo muļķi, kas izslēgs lidostā gaismu.... un tas attiecināms ne tikai uz migrāciju  :)

ziema pavasarī

milzīgas kupenas... apkārt viss balts.... cilvēki uz ielām saplūst ar puteni... liekas viss tik vienots.... visas domas tik klusas un mierīgas... ziemas sajūtā ir kas valdzinošs.... un tieši tas bija tas, kas vajadzīgs šajā vakara.... vēl pāris dienas atpakaļ gaisā bija jūtamas pavasara vēsmas.... un šodien tās pakāpās pāris soļus atpakaļ.... ziemā....
un liekas, ka nu ir īstais laiks paritināties zem segas, iededzināt sveces, uzvilkt vilnas zeķes un ar abām rokām turot kūpošu krūzi, kurā ir tikko aplieta tēja, ieklausīties pēdējā Leonard Cohen albūmā "Old ideas". Laiks, liekas, apstājas un tu uz mirkli esi iestidzis tādā miera un klusas vientulības sajūtā... un viss, kas bija līdz šim, viss kas būs rīt, visi nieki, visas grandiozās lietas, viss, par ko smaidīt vai satraukties... viss ir apstājies un apsnidzis.... jo šajā brīdī esi tikai tu un tava ziemas sajūta... bez pagātnes, nākotnes, cerībām vai vilšanām... bez nekā... tāda tukša, apaļa un apsnigusi sajūta.....
Pirmo reizi šajā ziemā tā ir pienākusi.... zīmīga dienā gan, jāatzīst....

par pavasari un mēsliem

pārmaiņas sit pa vājākajām vietām... visu veiksmīgi notušēto un noslēpto cilvēcīgi tik normālo negatīvo pusi paceļ saulītē kā atkritumus pavasarī, ko ziemā bija noklājusi bieza sniega kārta....
laikam tādēļ, ka nepierasti... vairs nav tā, kā ir bijis līdz šim....  jebkuras pārmaiņas rada cilvēkā diskomfortu īstermiņā, pat ja pārmaiņas pašas par sevi ir tilts uz komfortu ilgtermiņā...
pilnīgi nemanot tu vari pēkšņi kļūt par paranoisku drāmas karaļnama galvu, lai gan līdz šim par tādām lietām neiecepies... parādās nīkulīgas nedrošības pazīmes un tas viss kopā liek tev otra acīs nokrist ne tikai zem mīnus diviem... tas vēl būtu maz... ja tu pats būtu otrā pusē, sevi novērtētu stipri zem tā...
jippi, pirmā aizsargfāze ir ieslēgta... un tu pats sev sāc jautāt - kur palicis tas jēdzīgais cilvēks, ar kuru tu sadzīvoji vairāk kā 30 gadus... bija jau savi mīnusi un tušējamās lietas, bet tas noturējās plus mīnus līdzsvarā.... nevis mīnus ntajos desmitos...
Mums liekas, ka mums grūtu pieņemt citus... bet visgrūtāk laikam ir pieņemt sevi brīdī, kad mēģinām pieņemt citus.... Un nav jau arī opcija mēslus paslēpt zem sniega un izlikties, ka to nav... tuvojas pavasaris....

2012

mierīgs un iekšēji harmonisks gads sācies. nedaudz lēns, nedaudz domīgs... ar nonēsāto mīļo kurpju ielikšanu kurpju kastē un novietošanu skapī, lai brīžos, kad uznāk nostaļģija, tās uzvilktu... tāpēc vien, lai pie sevis smaidot atminētos, cik tās bija ērtas un mīļas... nekas vairāk... 

ne vienmēr jaunas dzīves sākums sākas ar sprādzienu... dažreiz pietiek ar sajutu, ka PIETIEK.... 

Starp skējieniem gaidīšanas laikā

viss smuki saliekas pa plauktiņiem... pat haosā un nemierīgā visu darbu uzspēšanas stadijā.. caur mirkļiem... patiesība jau vajag tik maz - sekundi, kurā kāds ir nesavtīgi padomājis par tevi un tevi patīkami pārsteidzis, sekunde, kad vajadzīgā brīdī tevi klusi paņem aiz rokas un pēkšņi tu sevī vairs neesi viens... sekunde, kad dēls tev ir izgatavojis pārsteiguma vēstulīti un pa kluso iemetis pastkastē... tās saturs ir krustvārdu mīkla, kuras atminējums ir "mamma ir mīļa". Sekunde, kurā tavi mīļie draugi tev ir negaidot sagādājuši eglīti un kas mājās ienes tik ļoti mīļo Ziemassvētku sajūtu...
tādas sekundes atsver ilgās stundas, kurās skrienot pretī ikdienas pienākumiem, nereti piemirstas, ka esi laimīgs.. caur to, ka esi tur, kur esi un tev apkārt ir īpaši cilvēki....
viss ir tik vienkārši....

paranoid

Diez, kas liek cilvēkiem kļūt paranoiskiem par kaut kādām iespējamībām.... Protams, ir labāk sagatavoties ļaunākajam, tad jebkas, kas nāks, būs labāks, kā bija gaidīts... Remarka pieeja, protams, ir savā ziņā loģiska....
Un tomēr - tie iekšējie monologi, dialogi, pārdzīvojumi, šaubas un neziņa - tā reāli grauž...
Taču dažkārt liekas, ka tieši tas ir tas, kas mums tīk... Jo ir labāk kādu laiku vēl nezināt un nerisināt problēmu, nekā paskatīties realitātei acīs un tad sākt domāt par risinājumu...
neefektīvi, mīļie... neefektīvi.... un pat saprotot, ka nav nekādu reāli pamatotu argumentu PAR, es turpinu novilkt laiku un būt paranoid

monologs ar salatēti

Man gribētos dzīvot tā - skaisti. Nevis dārgi un izšķērdīgi... Nē, ne tajā nozīmē.... Bet gan tā - cilvēciski mīļi un skaisti... mierīgi... ar saredzētiem mazajiem brīnumskaistajiem mirklīšiem, bez bezjēdzīgas cīņas ar sistēmām un iedomātajiem pretiniekiem (nu skaidrs tak, ka visi mēs esam cilvēki), bez sacepšanās par stulbeņiem ar iniciatīvu, ar spēju atveltīt laiku un naudu, lai spētu mīļos iepriecināt ar pašgatavotām mīlīgām dāvaniņām, kuras pēc tam varētu glancīgi skaisti safočēt un ielikt šajā blogā, gribētos, lai šeit ieraksti ir iedvesmojoši un ēteriski skaisti... tik skaisti, lai gribās tajā ieiet un nemanot sākt smaidīt;
gribas, lai es neatliktu gāzes plīts remontu, kā dēļ, sasodīts, nevaru pagatavot vairāk kā pusi no tā kā gribētu; gribētu nejusties viena un neiekrist pilnīgi neiespējamās attiecībās, kurās tā arī nav skaidrs, kas tu esi un kas varētu būt un vai vispār esi,,,,
gribētu, spēt aizvērties jau mirklī, kad vēl tikai manās domās briest impulss dot gudros padomiņus un asās piezīmes, spēt apklusināt savas izpausmes par 50% vismaz un neaizmirsīsim manu nāvējošāko skatienu, kuru vienkārši vajadzētu iznīcināt....
Gribētu nepieķerties tik ātri cilvēkiem un labāk izfiltrēt tos, kuri ir tā vērti un kuri pilnīgi noteikti nav tā vērti, lai nesanāktu piemirst pirmos, pievēršoties otrajiem....
Gribētu, lai man būtu milzīga, draudzīga ģimene, kas viens otru ir laimīgi redzēt...
Un cenšoties šo visu iegūt, gribētu nepazaudēt sevi...